Kopš aizvēsturiskiem laikiem cilvēki ir izteikuši vēlmi paust emocijas un domāšanu caur mākslinieciskām formām. Bieži vien tas tiek darīts tikai personīgu baudījumu labad, bet bieži tas kalpo lielākam mērķim, komunicējot personīgās jūtas ar citiem cilvēkiem. Šī vēlme tikt uzklausītam un, cerams, saprastam, ir novedusi pie valodas veidošanās, rakstīta alfabēta izgudrošanas, skaņas sakārtojuma mūzikā un pigmenta novietošanas uz gleznas virsmas.
Kad mūsu mākslinieciskie centieni ir jāpublisko publiski, ir nepieciešama individuālā medija meistarība un tehniskā meistarība. Pretējā gadījumā iznākums būs juceklis un muļķības, kā rezultātā komunikācija neizdosies. Tā kā mēs visi esam savas pieredzes summa un neviens no mums lietas neredz un nedzird vienādi, mūsu mākslinieciskās izpausmes tiks uzmundrinātas vai jocīgas atkarībā no auditorijas. Tas liek lielākajai daļai mākslinieku turpināt studijas un praksi visa mākslinieciskā mūža laikā. Lai cik svarīga būtu šī izglītības uzmanība, ir obligāti jāatgādina, kāpēc mēs gleznojam.